skatoties filmu es nespēju ignorēt to, ka Uļu spēlē Kārlis, un es piekrītu tam, ka atrādīt to, ka Uļjana saskārās ar mizogīniju un seksismu un pat transvestigating pilnībā nestrādā, jo viņu atveido džeks. es arī zinu, ka mums nav garu aktrišu, un ka ar digitālajiem/vizuālajiem efektiem filma pilnībā izgāztos. bet, tomēr, tas, kas, manuprāt bija absolūti niansēts un superīgs, ko daudzi neievēros filmā, bija manierismi un detaļas, ko Kārlis piedeva Uļjanas atveidošanai, katra sīkākā rokas vai kāju vai muguras kustība, galvas pagriešana, plecu kustēšana un novietošana, un kopumā tas, kā viņš atrādīja Uļjanas staigāšanu, skriešanu un stāju, bija pilnībā līdz katram sīkākājam milimetram precīzs. viņš tēloja sievieti, kuras ķermeņa daļas bija lielākas, nekā viņa pati saprata, un šo neziņu, kur ko likt, šo vēlmi sarauties tikai, lai iekļautos pūlī, Kārlis attēloja vienkārši izcili. filmas stāsts nav nekas jauns, beigas tieši tādas pašas, kā TTT, bet filma strādā, jo Kairišam ir bijis skaidrs vizuālais un atmosfēriskais koncepts. stāsta ziņā nav absolūti nekādas temporālās hronoloģijas, nav konkrēti fakti un datumi, un ar tiem kopā ar esošo vizualitāti būtu jau par daudz. skaņu celiņš superīgi piestāv filmai un ir neaizmirstams, ilgi paliek galvā, un to ar nepacietību gaidīšu spotify platformā, lai klausītos. nobeidzot, dzirdēt latviešu valodu un redzēt latviešu filmu uz Kannu festivāla ekrāna bija liela daļa no pieredzes un kaut kas tiešām īpašs. mēs varam!
